Nupat šīs šūnas ieceltas iekšējās sekrēcijas orgāna statusā. Pēdējo desmit gadu laikā ārstu un zinātnieku domas par tauku šūnām mainījušās pašos pamatos. Sagrauts uzskats, ka tās ir mierīgas, snauduļojošas šūnas, kuras uzkrāj liekos taukus, ja cilvēks daudz ēdis un maz kustējies. Tā vietā nācis liels un apbrīnojams atklājums. Izrādās, ka šīs miermīlīgās šūniņas gadu miljoniem ilgi nepārtraukti dienu un nakti asinīs raida ļoti sarežģītas uzbūves molekulu – leptīnu. Šo hormonu daba radījusi, lai saglabātu nemainīgu ķermeņa masu. Tāpēc ne tik daudz tievētgribētāju nenorūdītais raksturs, bet gan leptīna līmeņa izmaiņas organismā liek “nolūzt” pēc dzelžainu diētu ievērošanas un zaudēto uzņemt atpakaļ ar uzviju.

Varenā molekula, kas divreiz pārsteigusi zinātniekus

Leptīns ir ļoti sarežģītas uzbūves olbaltumviela, kuru veido 167 aminoskābes. Leptīnu pamatā izdala taukšūnas, bet nelielā daudzumā to izstrādā arī placenta, aknas un kuņģis. šī viela nepārtraukti no tauku šūnām ieplūst asinīs un visu laiku cirkulē organismā. Nokļuvis smadzenēs, leptīns pievienojas būtiskiem smadzeņu centriem un stipri nomāc apetīti. Tieši šai ēstgribu mazinošajai īpašībai par godu zinātnieki vielu nodēvēja par leptīnu – tievēšanas hormonu. Pēc tā atklāšanas šķita, ka problēmas ar pārbarošanās lietām būs atrisinātas un, stimulējot šīs vielas izdalīšanos apaļīgiem cilvēkiem, varēs mazināt viņu ēstgribu un panākt novājēšanu. Tomēr nāca stipri liels trieciens šai teorijai. Izrādījās, ka pastāv tieša saistība starp leptīnu un tauku daudzumu – jo vairāk tauku, jo vairāk leptīna. Tādējādi apaļīgiem cilvēkiem, kuriem tauku šūnu ir vairāk, arī leptīna asinsritē ir vairāk. Par spīti tam, ka apetīte ir laba un apēsts daudz. Zinātnieki novēroja, ka tievēšanas hormona ietekmi uz apetīti cilvēks izjūt tikai tad, kad strauji sāk samazināt uzņemtās kalorijas, un secināja, ka dabas lielie likumi radījuši leptīnu, nevis lai novājētu, bet lai saglabātu nemainīgu ķermeņa masu.

Leptīna darba lauks

Tas izdalās visu laiku, bet, līdzko tauku šūnas jūt, ka cilvēks sāk ēst maz un organisms sāk zaudēt taukus, tās uzreiz samazina leptīna izdalīšanos. Tā kā zaudējot svaru, tiek iztukšotas tauku šūnas, nevis samazināts tauku šūnu skaits, organisms prasa to pašu leptīna devu, ko agrāk, un ne par kādu cenu nespēj pierast pie samazināta šī hormona līmeņa asinīs. Rezultāts ir nejauks: leptīna nav, apetīte netiek nomākta un tiek iedarbināti apetītes veicināšanas mehānismi. Cilvēkam gribas nenormāli ēst, un agri vai vēlu tievētājs “noplīst” – atsāk ēst un uzbarojas. Pateicoties leptīna atklāšanai, var apgalvot, ka lielākoties aptaukošanās ir pārmantota. Tikai nevajag ar to saprast, ka šie pārmantotie gēni ir defektīvi. Kāpēc? Gadu tūkstošiem svaru zaudēt bija bīstami, jo maltīte bija atkarīga no medību iznākuma. Lai cilvēks nezaudētu svaru un izdzīvotu “no viena mamuta līdz nākamajam”, daba organismā radīja varenu sistēmu, kas apbrīnojami precīzi rūpējās par ķermeņa masas saglabāšanu. Izdzīvoja spēcīgākie! Tie, kuri mantojuši tādus gēnus, kas liek uzņemtajai enerģijai tauku šūnās uzkrāties, bet noārdīties – negribīgi. Vai daba varēja paredzēt, ka mūsdienās visapkārt būs tik daudz desu un jebkuras citas iespējas uzņemt liekas kalorijas un vienīgās fiziskās aktivitātes būs intensīva klaviatūras klabināšana? Dabas likumi un izdzīvošanai nepieciešamie gēni pagaidām vēl nevar pielāgoties mūsdienām, un tāpēc cilvēka organisms darbojas pēc vecās programmas: taupīt, taupīt un taupīt. Notiek totāla patoloģija – pārbarošanās. Kamēr zinātne vēl attīstās un meklē variantus, kā mūsdienām pietuvināt dabas likumus, mums pagaidām jāapzinās, ka šī vecā sistēma ir ļoti spēcīga un nevajag tajā varmācīgi iejaukties. Jāmēģina dzīvot tā, kā daba paredzējusi, un izmantot mūsu gēnus tiem paredzētajiem mērķiem. Visiem jāievēro jau sen savu oriģinalitāti zaudējušo pamatnosacījumu – mazāk apēst un vairāk kustēties.

Īsa pamācība leptīna mīlēšanā

It kā vienkārša formula, bet nepareiza ir cilvēku pieeja tās īstenošanā un lielākā kļūda – ieslīgšana neēšanas un pārsportošanās pārmērībās, tādējādi bez gala nokaitinot ārkārtīgi precīzo organisma mehānismu. Lai leptīns labos nodomus ceļā uz pilnvērtīgu uzturu un aktīvu dzīvesveidu neizjauktu, svarīgi ievērot divus nosacījumus: jaunus ieradumus ieviest nesteidzīgi un pieņemt uz mūžu. Bez steigas mainot dzīvesveidu, ik reizi tikai nedaudz samazinot uzņemto kaloriju daudzumu, svars zudīs pakāpeniski, bet tauku šūnas to nepamanīs, turpinās izdalīt leptīnu ierastajā daudzumā un neliksies, ka grauta ir dzīves kvalitāte. Piemēram, iemācies dzert tēju vai kafiju bez cukura un dari to visu mūžu! Kad paiet vairāki mēneši, ķeries klāt nākamajai agrākā dzīvesveida kļūdu labošanai – baudi maizi bez sviesta vai zupu bez krējuma, vai atsakies no desām, bet to vietā gatavo cūkas, vistas vai liellopu gaļu uz restēm un lieto uzturā zivis. Pamazām uzsāc fiziskās aktivitātes un nododies tām sākotnēji divas līdz trīs reizes nedēļā. Tās nepieciešamas, jo, tikai ierobežojot enerģijas uzņemšanu un necenšoties vairāk to iztērēt, panākumi neies secen. Arī jāguļ daudz! Ir izpētīts, ka tie, kas guļ astoņas stundas un mazliet vairāk, ir kopumā tievāki par tiem, kuri guļ maz. Tiesa gan, pagaidām vēl nav atklāta leptīna saistība ar šo fenomenu. Arī pētījumi par noteiktiem produktiem, kuri nav vēlami organismam leptīna svārstību dēļ, to skaitā pieņēmums par augļu cukura fruktozes nelabvēlīgo ietekmi uz leptīnu, pagaidām ir ļoti virspusēji. Ja šis iepriekš raksturotais saudzīgais un pakāpeniskais piegājiens nestrādā, iespējams, jāsāk domāt par konkrētu medikamentu lietošanu.

Iebrauksi grāvī, ja…

Sistēma, kas organismā regulē uzbūvi, ir varena un stipra, un naivi paņēmieni lieko svaru viegli dabūt nost ir tukši šāvieni. Centieni palikt tievam, skaistam un laimīgam būs 100% veltīgi, ja mēģināsi svaru samazināt strauji ar stingrām diētām un ja visi šie eksperimenti būs īslaicīgi. Tieši leptīna atklāšana ārstiem un zinātniekiem pierādīja, ka svara mazināšana straujā tempā ir ļoti bezjēdzīga lieta. Uz brīdi ievērojami vieglāku ķermeņa masu var patiešām iegūt, bet izrādās, ka tas izdara vairāk ļauna, nekā laba. Straujas ķermeņa masas izmaiņas liek organismam sistēmai pielāgoties iespējamai bada situācijai un vēl labāk uzkrāt taukus. Tieši tāpēc agresīvas ķermeņa masas mazināšanas kampaņas ir vislabākais paņēmiens, kā palielināt svaru un iegūt dažādas veselības problēmas, to skaitā mēnešreižu traucējumus sievietēm un žultsakmeņu veidošanos. To pierāda arī daudzi pētījumi. Piecu gadu ilgā periodā tika salīdzinātas divas cilvēku grupas, no kurām pirmā īpašu vērību svara pieaugumam nepievērsa, savukārt otrās grupas dalībnieki iesaistījās ķermeņa masas samazināšanas kampaņās un īslaicīgi nometa svaru. Rezultātā grupa, kas sevi bija atkārtoti mocījusi ar dažādām diētām, bija kļuvusi smagāka nekā tie, kas ar šādām lietām nebija nodarbojušies.

Kāpēc viņi var un es – nē?

Ir cilvēki, kuri strauji nodzinuši svaru, spītīgi pretojoties leptīna izmaiņām, un šādās robežās arī turas. Izņēmumi pastāv vienmēr! Bet nedrīkst uzklausīt šos dažus varoņus un tāpēc visiem apkārt rekomendēt bada kūres! Vai tad visi, trīs reizes dienā trenējoties, iegūsim pilnu olimpisko medaļu komplektu šķēpa mešanā, kā tas savulaik izdevās Jānim Lūsim? Tas neizdosies! Bet kāpēc tam pēkšņi sākam ticēt, ja runa ir par svaru? Visiem nav dots! Tāpēc labais tonis attiecībā uz mūsu tauku šūnām ir samazināt kalorijas pamazām, lai to nejustu ne tu pats, ne leptīns, pieņemt jauno paradumu uz mūžu un sākt beidzot kustēties. Tas jādara pamazām, jo pārmaiņas nedrīkst pasliktināt dzīves kvalitāti. Ārsti atzīst, ka veselību var uzlabot, mainot dzīvesstilu un paliekot tikpat smags kā agrāk. Galvenais nosacījums, lai cilvēkam būtu tāda ķermeņa masa, kas asociējas ar veselīgu dzīvesveidu, ja arī reizēm pārsniedz klasiskos ķermeņa masas indeksa rādītājus.

Kam palīdzēs leptīna injicēšana?

Ir cilvēki, arī Latvijā, kuriem leptīns izdalās ļoti minimāli vai netiek sintezēts vispār. Viņi parasti aptaukojas jau agrā bērnībā, tiek aizkavēta arī dzimumnobriešana. Tieši leptīna injekcijas šiem slimniekiem varētu palīdzēt atbrīvoties no liekā svara. Aptaukošanos var izraisīt arī otra ar leptīnu saistīta patoloģija: leptīna rezistence. Leptīns, lai nomāktu apetīti, iedarbojas uz nervu šūnās esošajiem leptīna receptoriem. Kad leptīns ar receptoru ir saticies un tam “iekniebis”, nervu šūnā notiek dažādas pārmaiņas, tā nomierinās un sāk izdalīt vēl citas vielas, kas regulē apetītes aparātu, un apetīte pazūd. Lai arī leptīna rezistenci vieglprātīgi piedēvē daudziem apaļiem cilvēkiem, tikai dažiem no tiem patiešām šis receptors ir mazjūtīgs. Proti, leptīns var “raustīt” nervu šūnas receptoru, cik grib, bet tiek pastāvīgi ignorēts. Arī šādos gadījumos, iespējams, varētu palīdzēt ārsta nozīmēta terapija. Tomēr lielākoties gadījumu latviešiem gan ar leptīna izdali, gan ar tā receptoriem viss ir kārtībā. Tā kā veseliem cilvēkiem no leptīna trieciendevas injekcijas veidā nebūs nekādas jēgas, atliek pakāpeniski ieviest izmaiņas dzīvesveidā.

FAKTI: – Taukšūnas ir orgāns, kas izdala hormonus – Pēc leptīna atklāšanas ne vien skaidrāks tapis apetītes mehānisms, bet tā devusi zinātnei starta šāvienu taukšūnu izpētes jomā. Izrādās, ka taukšūnas ir iekšējais sekrēcijas jeb tā sauktais hormonus izdalošais orgāns. Tas nozīmē, ka taukšūnas, uz kurām sēžam, iespīlējam un par kurām kaunamies, ir tikpat svarīgas kā hipofīze, vairogdziedzeris un virsnieres, jo bez leptīna izdala arī daudz citu spēcīgu hormonu. – Ja normāla, ar taukiem nepārblīvēta taukšūna rūpējas par tādu vielu izdali, kas mazina organisma iekaisumu, stiprina aknas, mazina asinsvadu bojājumus, tad tā pārvēršas pretējā rakstura šūnā, ja ir piedzīta pilna ar taukiem. It īpaši “trako” taukšūnas, kas ir ap vēderu. Par “nokaitināto” taukšūnu klātbūtni organismā liecina asinsanalīzes, kuras norāda uz cukura vielmaiņas traucējumiem, izmainītiem holesterīna daudzumiem un “sliktā holesterīna” jeb zema blīvuma lipoproteīnu skaita palielināšanos asinīs, asinsspiediena paaugstināšanos, sklerotisko bojājumu progresu. Ar ultraskaņu var pamanīt arī taukainas aknas. Šiem cilvēkiem vajadzētu pakāpeniski samazināt masu, nevis kilogramu dēļ, bet – lai uzlabotu veselību. – Pārbarotas taukšūnas uz savas ārējās virsmas izvieto vēl ļoti interesantas, bet veselību graujošas molekulas – monocīthemoatraktantus jeb monocītu vilinātājus. Monocīti ir normālas, mierīgas šūnas, kas dzimušas kaulu smadzenēs un savā nodabā pastaigājas asinīs. Ja monocītu ceļā trāpās taukšūnas ar monocīthemoatraktantiem, monocīti paliek taukšūnās, šūnas uzbudinās un sāk ražot daudz iekaisumu veicinošu vielu, to skaitā arī rezistītu, kas nomāc insulīna darbību un lielā koncentrācijā ir cukura diabētiķiem.

Caurbiru fenomens

Caurbirām jeb cilvēkiem, kuriem nekas neiet labumā, apēstais neizskrien cauri organismam, kā varētu noprast pēc nosaukuma, bet, gluži tāpat kā visiem veseliem cilvēkiem, zarnās uzsūcas. Tā kā šiem cilvēkiem ar ēstgribu parasti viss ir kārtībā, viņu nosacīto veiksmi šoreiz leptīns nenosaka. Visu cilvēku zarnās ir sastopams hormons GIP (Gastric Inhibitory Peptid), kurš palīdz taukšūnām sakrāt taukus. Lai taukšūnas tos uzkrātu, tām nepieciešams GIP receptors. Caurbirām tauku šūnās šo receptoru nav, tādējādi taukšūna prot taukus tikai svilināt. Ja izdosies atrast veidu, kā bloķēt GIP receptorus, iespējams, varēs palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no neveselīgi lielās ķermeņa masas.

Lai neciestu leptīns un jūsu dzīves kvalitāte: *jaunus ieradumus ievies nesteidzīgi – samazini kalorijas pakāpeniski un katru reizi ļoti nedaudz. Tikai tādējādi tūkstošiem gadu atpakaļ ieprogrammētais leptīns nepamanīs tavus modernos mēģinājumus palikt slaidākam; *jaunie ieradumi jāpieņem uz mūžu, citādi centieni pēc veselīgas dzīves ir veltīgi; *pamazām uzsāc fiziskās aktivitātes un nododies tām sākotnēji divas līdz trīs reizes nedēļā. Tikai ierobežojot enerģijas uzņemšanu un necenšoties vairāk to iztērēt, panākumi neies secen; *daudz guli.

Leptīns būs sakaitināts, ja – mēģināsi svaru samazināt strauji ar stingrām diētām. Visi šie eksperimenti būs īslaicīgi.

(Autors:  Dr. habil. med., profesors Anatolijs Danilāns)