Rimas stāsts

Kad man ieteica uzrakstīt manu veiksmes stāstu, lai tas sniegtu motivāciju, iedvesmu citiem, domāju, ko rakstīt un kā svešiem cilvēkiem izstāstīt savu es, savu pasauli, pārdzīvojumus un kā es nokļuvu līdz šim dzīves mirklim. Uzrakstīt, ka sāku pareizi ēst un kustēties, tas jau ir visiem veiksmes stāstiem, bet visam apakšā ir katra cilvēka dzīve ar saviem priekiem, bēdām un pārdzīvojumiem.

Nolēmu sākt ar 2010.gadu, kad man šķita, ka visa pasaule pieder man, kad biju laimīga, bērni izauguši, vīra mīlēta, darbā viss kārtībā un novērtēta. Šī fotogrāfija apliecina, ka esmu laimīga un svara problēmu nav. Svēru 70 kg savos 47 gados. Bet galvenais, ka biju laimīga!

Taču dzīve mēdz arī nodarīt ļoti sāpīgi. 2010.gada vasarā pēkšņi  nomira mans  vīrs. Paliku viena, visa dzīve apgriezās ar kājām gaisā. Sākumā cīnījos ar sadzīves problēmām, tad meklēju sevi un dzīves jēgu. Diemžēl trieciens bija pārāk smags un es salūzu, iekritu depresijā. Lai gan satiku jauku cilvēku,  kurš mani atbalstīja un kļuva par vīru, es tomēr iekšēji salūzu. Veselība sabruka, sāpēja kājas, nevarēju staigāt, braukāju pa ārstiem 2 gadus, katrs atrada savu vainu, bet visa pamatā, kāju muskuļu atrofija no nervu sabrukuma. Domāju, ka palikšu ar laiku uz gultas. Pateicoties vīram, bērniem un labiem ārstiem, tiku ārā no depresijas. Sapratu, ka viss atkarīgs tikai no manis. Svars mani dzina atpakaļ depresijā, kājām bija smagi. Staigāt kļuva arvien grūtāk. Kad svari jau rādīja 99,2 kg, sev pateicu, viss, pietiek!!! Meklēju palīdzību Herbalife. Neanalizēšu, pateikšu tikai, ja nav sevis žēl un naudas, var mēģināt un cerēt uz brīnumiem. Tad nolēmu griezties slimnīcā pie speciālistes, jo tas jau likās pavisam droši. Diemžēl visur ir cilvēka faktors un man nepaveicās. Ēdienkarti salika formālu, pat to, ko teicu, ka nevaru ieēst un nedrīkstu. Saruna neizdevās.
Meklēju palīdzību internetā un nejauši uzgāju mājas lapu edunsporto.lv. Nolēmu uzrakstīt. Man atsaucās!!! Par ko esmu ļoti pateicīga, jo man tika sastādīta ēdienkarte. Vienkārša, veselīga, saprotama un man atbilstoša. Iekārtoju lielu kladi ierakstiem, jo man vajag visu vizualizēt, pierakstīt, analizēt. Esmu visu laiku domājusi par svaru, apmeklējusi nometnes pie I.Pūces, Svara vērotājus, tāpēc kalorijas rēķināt protu, svarīgi bija sevi ielikt ,,grožos”, sākt ēst no rītiem pareizi un saņemt organismam visu nepieciešamo un nenodarīt sev pāri. Negribēju vairs nekādas diētas. Mani 53 gadi arī ir uzlikuši savu smagumu, jo organismā notiek izmaiņas.

Tad, nu sēdos pie sava mērķa nospraušanas, mērķis ir 72kg, bet sadalīju pa mēnešiem, lai ir mazie mērķīši. Sākumā tas viss aizņēma diezgan daudz laika, katru dienu salikt kastītēs ēdienu, ko ņemt uz darbu, lai ēdienreizes neizlaistu. Iemācījos turēt pa rokai līmlapiņu, kur ierakstīju visu, ko nopirkt. Uz veikalu gāju tikai ar sarakstu. Tas atradināja staigāt gar plauktiem un sevi kaitināt. Visu iegrāmatoju. Sveros es katru rītu vienā laikā. Zinu, ka neiesaka tā, bet man tā patīk, tas mani motivē un es nesatraucos, ja kādu dienu ir klāt vai stāv uz vietas svars. Tas viss ir normāli.  Plānoju mēnesī -3kg, jo zinu ,ka manā vecumā svars krītas lēnāk. Plāns realizējās veiksmīgi un tas arī motivēja, ka nometu pat 5 kg mēnesī. Tāpēc jānosprauž reāli sasniedzami mērķi un nevajag gaidīt brīnumus un saprast, ka tam visam vajag laiku!

Tieši tai laikā pa LNT sākās raidījums Nosvērtie cilvēki un tad nolēmu, ka es arī kopā ar viņiem pacīnīšos. Sestdienas vakari bija mani vakari pie TV, un tagad varu teikt, ka es, nu nemaz nepaliku pēdējā vietā. Ne visi šova dalībnieki nometa vairāk par maniem 22 kg. Viņiem bija 100 dienas un man arī. Skatoties šos resnīšus, sāku domāt, ka man arī jākustas, ka ar pareizu ēšanu būs par maz, jo galvenais bija uzlabot veselību, ne tikai nomest svaru. Lūk manas 100 dienas! Kleitiņa mazliet sarāvusies!

Bija ziema, janvāris, dzīvoju laukos, katru dienu braucu ar automašīnu uz Liepāju. Domāju pieteikties kādā grupā, bet tam vajag laiku un mājās būšu vēlu. Vienu vakaru tīrot sniegu sētā, ieraudzīju savu kaimiņieni nūjojot. Biju domājusi, bet neuzdrošinājos, jo man taču sāp kājas! Taču nolēmu, pamēģināšu, jo kaut kas jādara! Piebildīšu, ka līdz šim biju īsta ziemas prieku noliedzēja, man sniegs nepatika. Darbs un mājas, laukā iet, nu nē. Vislabākā vieta -silta māja! Vispirms iegādājos nūjas, internetā palasīju visu par nūjošanu un sapratu, ka tas ir, ko man vajag. Sāku pamazām, mazas distances, lēnu tempu. Galvenais izgāju laukā svaigā gaisā! Tagad esmu priecīga, jo sapratu, ka svaigs gaiss un kustība mani atgrieza pilnvērtīgā dzīvē. Sākumā ļoti sevī ieklausījos, ko saka mans ķermenis, ko saka manas kājās. Un manas kājas klausīja! Nūjoju katru dienu, neatkarīgi no laika apstākļiem, pareizi jāapģērbjas un neatkarīgi cikos biju mājās no darba, gāju ar lukturīti uz galvas. Ikdienā eju 6 km 1stundā, brīvdienās meklēju jaunus maršrutus un lielākus attālumus. Tas ir tik aizraujoši, ka esmu iesaistījusi arī vīru, māsas. Tad slodzīti palielināju ar vingrojumiem no rīta un 20 min uz velotrenažiera kardiotreniņam. Ceļos pussešos un pusstunda ir sportiņam. Kad svēru 82 kg un laukā bija jau pavasaris, izdomāju pamēģināt paskriet, trenažiera vietā. Izdevās! Tad, nu tagad 3 km ir rīta skrējiens, bet vakarā 6 km ar nūjām. Ir tik forši izjust, ka ķermenis tevi klausa un ka reizē ar kg ir nomesti gadi. Esmu sajūtās atpakaļ 2010.gadā.

Vai bija viegli un, vai būs viegli? Noteikti, ka nē, jo visgrūtākā ir cīņa ar sevi. Nūjot eju katru dienu, jo zinu, ka nedrīkstu sev dot brīvdienas, nevaru iet izvēles dienās. Man sev jāuzliek stingri noteikumi. Grūti ir sevi piespiest noskriet otru aplīti, grūti ir piecelties pusstundu agrāk, kad varētu pagulēt, taču rezultāts ir kā saldais ēdiens.

Visvairāk priecē, ka neesmu badojusies, ka esmu ēdusi un svars krities. Kā saka mani kolēģi, es katru starpbrīdi ēdot un nezin kāpēc svars man krītas!? Tagad jau man vairs nevajag svarus, nevajag ēdienkarti, jo tā jau ir ikdiena. Nekad nedomāju, ka man viens no mīļākajiem ēdieniem būs septiņgraudu pārslu biezputra ar sieru. Svētkus arī svinēju, taču noteikti pēc tam atpakaļ režīmā.

Esmu iegādājusies sev palīgus, labu telefonu ar endamondo, sporta  pulksteni ar fitbit programmu. Tas man palīdz sekot kalorijām, slodzei, svaram, miegam. Grēkoju es ar izdzerto ūdeni, jo dienas gaitā īpaši nedzeru. No rīta izdzeru glāzi ar citronūdeni, pirms skriešanas un pēc skriešanas, vakarā pirms un pēc nūjošanas.

Varētu vēl daudz rakstīt, bet saprotu, ka nevar sajūtas uzlikt uz papīra. Varu droši teikt, ka mana dzīve ir uzlabojusies par visiem 100! Veselība ir super, ikdienā palikusi viena asinspiediena tablete, ko bail atmest bez ārsta atļaujas un  vitamīni.

Paldies Inetai Rijniecei, viņas zināšanām, pieredzei, un lieliskajam blogam! Paldies visiem, kas mani atbalstīja un atbalsta, maniem mīļajiem, maniem skolēniem!

Uz šodienu ir mīnuss 23kg! Bija 99.2 kg un šorīt 76.2 kg! Zinu ,ka būs arī mans sapņu skaitlis 72! Un, tad noturēt sevi formā!

Mīļās dāmas, nav svarīgi, cik mums pasē rāda cipari par gadiem, svarīgi ir noticēt sev un būt neatlaidīgai. Tas viss ir tā vērts!  Dzīves kvalitātei ir nozīme un viss ir mūsu rokās! Vēlu visiem izjust gandarījumu par saviem sasniegumiem!

Rima Rieksta 11.05.2016.