Šis raksts  lielākoties jau droši vien vairāk būs adresēts sportistiem, maniem kolēģem, kuri zina, ko nozīmē “ķermeņa” žāvēšana, reljefs, sacensības. Lai gan tikpat labi arī tām dāmām, kuras regulāri “sēžas” uz visādām “oluapelsīnukefirassīpoluzupasatkinsadikana”diētām…ar domu: es jau tikai tādēļ, lai ātrāk iekustinātu to svara kritumu, un tad jau turpināšu vienkārši veselīgi ēst… Bet, ko tas nozīmē, un kā tas izskatās pat nav ne mazākās nojausmas….

Pēc Laila Makdonalda domām vielmaiņu pēc mazkaloriju diētas var atjaunot pāris nedēļu laikā. Pilns internets ar “guru treneriem” un  trakiem projektiem, kas klientus-sportistus uzsēdina uz drastiskas mazkaloriju diētas, pat ar 50% un lielāku deficītu, turklāt paralēli ievērojami paaugstina fizisko slodzi, dažreiz pat no galīgas nulles līmeņa līdz augstas intensitātes intervāla treniņiem.

Lūk, ko saka Lails Makdonalds par to kā atjaunot vielmaiņu  – pēc ilgstošas atrašānās lielā kaloriju deficītā:
Pēdējos gados  dietoloģijas un fitnesa/bodibildinga vidē, klīst  tā saucamās “reversās diētas” ideja, kuras jēga esot tajā, ka pēc ilgstošas atrašanās lielā kaloriju deficītā ir nepieciešams diezgan ilgs periods (sākot no pāris nedēļām līdz pat pāris mēnešiem), lai “atjaunotu” vielmaiņu un atgrieztos pie normāla kaloriju daudzuma. Gluži tāpat kā diētas laikā kalorijas “jāgriež” nost pakāpeniski, tad arī izejot no šīs “bedres”,  kalorijas jāpaaugstina tikpat lēni un pakāpeniski.

Un kaut arī būtībā šī piedāvātā koncepcija pakāpeniskai izejai no diētas ir pieņemama, tomēr daļab no ieteiktajām rekomendācijām par laika posmu, kurā jāziet no šīs diētas, personīgi man liekas bezjēdzīga un absurda.
Piemēram,  šīs diētas atbalstītāji, iesaka ogļhidrātu daudzumu palielināt pakāpeniski: pa 5-10 gr nedēļā (kas būtībā ir absolūti nepraktiski) līdz ar to paliekot kaloriju deficītā vēl nedēļu pēc nedēļas, vai pat mēnešus, kamēr tik sasniegts “uzturošais” kaloriju līmenis. Bet par cik šo manipulāciju mērķis ir mēģinājums cīnīties ar vielmaiņas adaptācijām, kuras notikušas periodā, kad ilgtoši būts lielā kaloriju deficītā, tad es principiāli nesaprotu, kā šāda faktiska diētas turpināšana,  var atrisināt problēmu, jo šādos tempos paaugstinot kalorijas, paies vēl nedēļas un pat mēneši.
Lūk, kā grafiski  izskatās tā saucamā “Reversā” diēta.


Būtībā tā ir tā pati diētas turpināšana, kamēr jūsu kaloriju uzņemšana (sarkanā līnija) nesaniegs jūsu reālo kaloriju patēriņu (melnā līnija).

Reālais kaloriju patēriņš (TDEE) palielinās kopā ar uzņemtās pārtikas daudzumu, (to termiskā efekta – kas nozīmē, ka kcal tērējas arī pārtiku pārstrādājot), līdz ar  muskuļu masas pieaugumu    (1kg muskuļu masas patērē 13 kcal, lai sevi uzturētu) un uz NEAT (neaktīvā vingrošana) rēķina (palielinoties kaloriju daudzumam, cilvēki vairāk kcal pa tērē arī ikdienas gaitās)

Lails apgalvo, ka  pietiek ar 2 nedēļām, kopš “diētas”beigām, lai atgrieztos pie normāla kaloriju daudzuma.
Pārāk ilgstoša izeja no diētas – ir bezjēdzīga   

Tā ir absolūta bezjēdzība  tik  ilgstoša atrasties uz šādas “reversās”diētas.Vairāk ļaunuma, nekā labuma.
Visa Revers-diētas koncepcija ir balstīta uz diviem vaļiem:
1. Pakāpeniska vielmaiņas atjaunošana pēc tās  “nokaušanas” ar  pārāk ierobežojošām diētām. Iepriekš minētajos apstākļos tas nevar notikt, jo iepriekš iegūtā adaptācija pie stingrās diētas saglabāsies tik ilgi, kamēr vien atradīsieties kcal deficītā. Respektīvi, tik ilgi, kamēr neizlīdzināsies kaloriju uzņemšanas un patērēšanas daudzums un kcal daudzumu varēs uzskatīt par “uzturošo”.
2. Cenšanās izvairīties no ūdens aiztures (tūskas), kas parasti notiek, ilgstoši “sēžot” uz diētas ar samazinātu ogļhidrātu daudzumu, vai sākot uzturā lietot daudz un pārāk sāļus ēdienus. Pa lielam, tieši šis faktors arī ir galvenā problēma. Es saprotu, ka daudziem sportistiem (fitnesa un bodibildinga pārstāvjiem, kas arī ir lielākā daļa “Revers” diētu mērķauditorijas) ļoti patīk redzēt spoguļattēlā savas ķermeņa formas, to reljefu/sausumu (ko tur liegties, arī man), bet viņi nekādi negrib saprast to, ka īslaicīga ūdens aizture un ēdiena uzkrāšanās kunģī un zarnu traktā (kā ietekmē sportistu ķermenis īslaicīgi zaudē savu sacensību formu) tomēr globāli neietekmēs viņu patieso ķermeņa formu. Ja vien viņi arī ilgstoši neturpinās šādā garā…
Jūs droši vien būsiet dzirdējuši par briesmīgus stāstus par to, ka kāds no bodibilderiem pēc sacensībām pa pāris dienām  laikā uzņēmis 10-15 kg tauku – lai gan tas patiesībā ir glikogēns (ogļhidrātu rezerves), ūdens (katri 500 gr ogļhidrātu ķermenī aiztur 1,5kg ūdens!)  un ēdiens zarnu traktā.

Lai nu, kā bet jums ir jāsaprot, ka tik īsā laikā, no fizioloģijas viedokļa raugoties, tik īsā laikā nav iespējams uzņemt tādu daudzumu tauku, un tas viss smagums, ko redziet uz svariem ir ūdens un ēdiens.
Mans ieteikums sportistiem:  pēc sacensībām uzdāvināt sev burtiski pāris dienas, kurās variet ēst ko sirds kāro – es to attiecinu uz ogļhidrātiem (ne taukiem). Bet pēc tam atkal ir jāsaņem sevi rokās.
Un tieši tādēļ, ka drīzumā apēstais dabīgā ceļā atstās jūsu ķermeni, bet ūdens aizture, pēc sāls – ūdens normālas atjaunošanās organismā, izbeigsies, neredzu jēgas tērēt vairāk  par 2 (nu, ok 3-ām) nedēļām, lai atjaunotu kaloriju daudzumu līdz svaru uzturošajam daudzumam.
Šo divu nedēļu laikā arī nepieciešams pakāpeniski paaugstināt kaloriju daudzumu, uz ogļhidrātu un tauku rēķina, kamēr nebūs sasniegts uzturošais līmenis. Un nekādā gadījumā tam nav jātērē vairāki mēneši.
Šī stratēģija noderēs arī “tievētajam-parastajam”: pakāpeniski šo nedēļu laikā palieliniet kcal daudzumu, palielinot ogļhidrātu daudzumu katrā ēdienreizē. Protams, palielinot arī augļu daudzumu savā ēdienkartē.
P.S. Piebilde mana personīgā: nedēļas ēdienkarti palielināt par apmēram 200 kcal. Šādas manipulācijas ļaus radīt optimālo līdzsvaru starp vēlmi “norauties”( jo mērķis taču jau sasniegts, vairs nav “jātievē”) un pakāpenisku vielmaiņas atjaunošanos.

 

Avots:  Bodyrecomposition.com