Nekad es neesmu bijusi tieva. Vienmēr biju apaļīga meitene. Skolā mani vienmēr apcēla, apsaukāja par resno, brālis mani nesauca par māsu, bet par “masu”. Vienmēr mani kāds ir vilcis uz zoba un pasmējies par mani. Skolas gados bija grūti, bet, nu ar gadiem jau palika vienalga. Pirmais bērniņš…. svars pieauga, tad mazliet nokritās, bet tāpat turējās virs 90kg. Kādreiz daudz smēķēju.
Kad apprecējos, vīrs vienā jaukā dienā lika saprast, ka tas ir jāatmet, un vairāk nesmēķēju, svars auga klāt, jo parādījās kāre uz saldumiem. Dzīve palika vieglāka, biju iemīlējusies “līdz ausīm” vieni vienīgi filmu vakari ar garšīgiem, sulīgiem ēdieniem, laiskas brīvdienas gultā ar pankūkām, pusdienās picas utml. Paliku stāvoklī, svars auga … ļoti auga, bet nespēju atturēties no vēlmēm apēst pasauli. Bet tajā laikā pat nedomāju par svaru.
Jutos lieliski jau pāri 100kg, vīrs mani mīlēja, biju otrā bērna gaidībās, un kurš gan var atteikt grūtniecei un viņas vēlmēm?
Svars pēc bērniņa dzimšanas 117kg. Tad viss, pēkšņi sapratu, ka jāmēģina nomest kaut 17kg. Jā, zinu teicienu, ka laba cilvēku vajag daudz, bet bija par traku. Ārsti mani bāra, nu vismaz viņu dēļ! Paiet 6 nedēļas pēc dzemdībām. Eju pie ārsta… un man paziņo “tur jau nākamais priekšā gaida!” Es, protams, pilnīgā šokā. Nu ko, labi, lai ir 3 lietas labas lietas. Gaidam trešo bērniņu. Svars? Liekais svars? Kas tas tāds? Protams viss atkal vecajā virpulī. Tikai šoreiz gaidības bija aktīvākas, jo man bija jau zīdainis uz rokām. Veselība sāka pieklibot, asinsspiediens augsts, galva sāp, kājas tirpst. Nu neko… pēc 9 mēnešiem piedzima  trešais dēliņš.
Izgāju pirmajā pastaigā ar mazajiem, atnāku mājās un man uz kājas ikra milzu zilums. Kāja sāk pampt, dedzinošas sāpes, sāp nenormāli. Zvanu uz Mauriņa klīniku, lidoju uz turieni. Varikozo vēnu iekaisums, tromboze un kas tik vēl ne. Zāles, zeķes un gatavošanās operācijai. Viss…tajā brīdī, kad sāp, ka asaras birst, Tev ir divi zīdaiņi un tas viss, jo esi resna…. Reāli, Tev ir 122kg un Tu vari atdot galus, tikai tāpēc ka Tev patīk ēst….
Tajā dienā es pieliku treknu punktu visam. Sāku meklēt internetā visu, kas saistīts ar vārdu diēta, ēdiens… Un gandrīz katru reizi man izmet lapu www.edunsprto.lv.  Sāku lasīt Inetas blogu, un patiešām izlasīju visu, no sākuma līdz beigām! Es ieguvu tik daudz daudz  jaunas zināšanas!
Un, tā: es uzliku sev mērķi 100kg, un sāku ēst pēc Inetas lapā atrastās 1200kcal ēdienkartes. Veselus 9 mēnešus!  Svars kusa, un šie 9 mēneši bija pilnīga manas dzīves maiņa. Es paņēmu vīra mugursomu, un iemetu tajā visu, kas mājās bija tāds, kas liktu man “norauties”. Visus saldumus, našķus un visu “slikto” atdevu viņam prom uz darbu. Sastādīju sarakstu. Pasūtīju pārtiku caur e-maxima.lv un nuko.lv tikai lai nenopirktu neko lieku un aizliegtu. Es darīju pilnīgi visu, ko vajadzēja, dzēru ūdeni, ēdu 5x dienā, gatavoju sev kastītēs uz priekšu. Ģimenei gatavoju atsevišķi. Uztaisīju vēnām kopā 4 operācijas. Iztērēju kaudzi naudas, lai savestu kārtībā veselību. Un tas viss,jo man garšoja labi paēst.

Biju sasniegusi jau 98kg, un man šķita, ka esmu modele. Ha ha…. mērķi pieauga :)  Kad nometu 26kg tikai ar pareizu ēšanu, sāku iet uz sporta zāli. Man palīdzēja mans bērnības draugs Raivis, viņš ir brīnišķīgs cilvēks, fizioterapeits, un treneris. Par cik man ir muguras diska trūce, viņš man palīdzēja atrast īstos vingrinājumus. Sāku trenēties. Gadu regulāri apmeklēju svaru zāli. Bet man bija grūti, jo es bieži norāvos. Saēdos visādu “drazu” un, tad mani mocīja pārmetumi. Tad saņēmos, tad atkal padevos, tad atkal saņēmos tad atkal padevos….
Ai…gāja grūti…ļoti grūti. Bet ziniet vēl joprojām es mēdzu padoties un atkal saņemties. Vienkārši, kad jau esi tik daudz sasniedzis, nedrīkst padoties. Paskatos uz savām vecajām bildēm un degunu augšā – turpinu savu ceļu! Tā pēc saviem kalniem un lejām biju sasniegusi jau  86kg…  Wow…. šķita vispār, ka esmu wo wow wow beibe…. bet mani mērķi auga. Un vēl joprojām aug. Nomainīju sporta klubu. Aizgāju uz sporta klubu “Reaktors”. Un no sirds esmu iemīlējusi šo vietu….Tajā ir tāda aura! Jūtos kā mājās, visi smaida, sveicinās…mmmm…. ģimeniski. Iepazinos arī ar sava sen iepazītā bloga www.edunsporto autori Inetu . Manu pašu pašu lielāko motivatoru, cilvēku, no kura iedvesmojos!  Cilvēks, kurš tik daudz sniedz mums visiem, un kas būtiski – no brīvas gribas un bez maksas, un tik daudz velta no sevis, ka likās, visu blogu izlasot, esmu jau viņu iepazinusi un pazīstu jau gadiem!  Rakstu un atceros, un asaras acīs. Paldies Tev!

Ir pagājuši jau 2 gadi, kopš pagriezos un sāku iet citu ceļu. Šobrīd ir 68kg. Jūtos fantastiski, jūtos vesela, jūtos laimīga!!!  Vēl joprojām es reizēm padodos, ir brīži, kad sēžu, raudu, ēdu kūkas un neeju sportot, tad iesperu sev pa pēcpusi un atkal esmu uz strīpas. Bet cilvēki jau vienmēr ar sevi cīnās, ja tā nav tievēšana, tad cīnās citā jomā, tādi nu mēs esam tie cilvēki, baigie kaujinieki. Katrā ziņā es nepadošos, turpināšu iesākto ceļu, jo gribu būt laimīga, veselīga un gribu būt piemērs saviem trīs brašajiem dēliem un skaista sieva blakus savam brīnišķīgajam vīram.
P.S. Tiem, kas netic, ka svars bija 122kg, pievienoju savu progresu no MyfFitnessPal.

Ar sveicienu jums visiem Aīda